Kad spārni...
Tik labi būt visam,
Un tajā pašā brīdī nekam.
Būt visur!
Nevienam nepiederēt.
Nejust zemi zem kājām,
Jo domās tā ir
Vate izkaisīta...
Pieskarties zvaigznēm,
Ja vēlies to.
Mīlēt sevi
Un nenožēlot.
Sēdēt un necelties kājās,
Dejot un neredzēt...neviena.
Būt vienam, kad vēlies.
Tik labi...
| Viedokļi par dzejoli |
| vanadziene |
2009-02-28 16:11 |
| Tu tik pa mākoņiem vien, pa mākoņiem vien...:)) |
| klusaisMiileetaajs |
2009-02-28 16:31 |
| Ja nekas nesāp, tad kas kaiš nesapņot! :)) |
| assortina |
2009-02-28 18:06 |
| Nu, smuki! |
| ne_jau_taa |
2009-02-28 18:19 |
Mīlēt sevi un nenožēlot?
A kas te ko nožēlot? |
| Vejslota |
2009-02-28 20:11 |
Jā, tā ir dievišķīga sajūta!!! Man gan liekas, ka autors var apdzejot drusku
veiksmīgākā formā šīs savas izjūtas! :)) |
| tavssargs |
2009-02-28 21:25 |
| Tu esi parašutists! Vai nē? |
| unita |
2009-02-28 22:30 |
| Pirms "pieskarties zvaigznem", vareetu "uz meenesi meerkjeet"... :))) |
| Burve77 |
2009-03-01 00:38 |
| 21.04.2006 |
| unita |
2009-03-01 12:04 |
| ...> V.sl.. > citaa "formaa" buus paustas citas juutas... :) |
| ZARNU_MAISS |
2009-03-01 12:25 |
| Vienatne ir vienā vietā. |
| Plaanpraatinjsh |
2009-03-01 14:58 |
| Man arī tā gadās. |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!