Avota ūdens

autors: Aijassmaids [dzejoļi]

Sakļaujot kopā kā kausiņu plaukstas,
Pasmeļu avota ūdeni auksto.
Paceļu plaukstas sev augstu virs galvas,
Aizvērtām acīm ik pilienam ļaujos.

Nogurums zudis,to uzsūca zeme,
Saņemu spēku, ko avots man deva.
Lāses, kas norit, es tveru ar lūpām,
Asinīs jūtu avotu plūstam.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
__MATRIX__1960	2009-02-28 16:08
Romantiski!....
klusaisMiileetaajs	2009-02-28 16:34
Nu jau laikam piestrēbies ūdeni, kā Tavssargs alu vakar. Pat acis dzeltenas kā urīns šim palika. :))
assortina	2009-02-28 18:03
Iedvesmojošs dzejs!
Vejslota	2009-02-28 20:02
Jā, zemei gan ir varena spēja uzsūkt cilvēkam nevajadzīgo, bet dot spēcinošo... Jaušams dzīvīgums. Tā nekas!
tavssargs	2009-02-28 21:27
Pats tu, KLM, vakar piedzēries!
pidulis	2009-02-28 22:04
Būtībā jau Tu paud vispārzināmas lietas, bet ja Tev tas ir kaut kas jauns - dieva dēļ!Jo vispār dzejolis ir foršs.
hefny	2009-03-01 00:47
PATIKA.
dadzisgan	2009-03-01 05:05
jā,skaisti..
ZARNU_MAISS	2009-03-01 12:27
Ūdenī spēks! Klizmā arī tāpēc spēks!
Plaanpraatinjsh	2009-03-01 15:02
Vienreiz padzēros no sēravota,spļaudījos visu dienu.
Satrika	2009-03-02 13:47
Eju un uzmanīgi zemi zem kājām pētu. Kur ir mans neatraktais avots!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!