dosošā Salacgrīva...

No rītā, dziļā miglā tīta
Dus Salacgrīva jūras krastā.
Kāds gājējs solī neierastā
Apstājas uz Salacs tilta.

Viņš redz, kā kuģis atiet jūrā,
Kā dūmeņi laiž gaisā dūmus,
Kā zvejnieks izgriež kārkla krūmus,
Kas upes krastā ar visu spēku turas.

Kādā mājā gaisma iedeg logos-
Tur strādnieks no miega raušas kājās-
Tas steidz uz darbu, lai maize būtu mājās,
Un milzīgs bads lai saimē neiezogas.

Te autobuss ar joni garām steidzas,
Uz Tallinu, kā parasti, tas brauc.
Tas pēkšņi bremzē tā, ka riepas kauc-
Un atkal kādam kaķim šorīt veicas...

Kad viss ir diezgan aplūkots,
Viņš atsāk soli, savu neierasto,
Lai meklētu to pašu neatrasto,
Kas nav vēl viņa acīm novērots.

Bet Salacgrīva-tā, kas jūras krastā,
Dus tālāk miglas segā tīta.
Caur gadu desmitiem tā iepazīta,
Un, tomēr, līdz galam nesaprasta.