Jaunai dzīvībai...

Saules stari, lakstīgalai dzimstot,
Acis žilbina, priežu zarus kaltē un noveļas.
Sabrūk kalnu dzimtas raksti,
Ķīniešu dārgumi, senlaiku hieroglifi.
Dievs pametis tos, noracis nevajadzībā.
Kur gan slēpjas tā taisnīguma līnija,
Nebeidzamā stresa diega kamols?

Bet lakstīgala dzimusi,
Spriedze palēnina gaitu.
Viss apkārt rimis, kluss,
Pat lielās zivis laidušās jūras dzelmēs.
Un okeāna vētras rimušas,
Mākoņu debesīs iesūktas.

Tik tu viens ej, sauli novārtot,
Neviena nemanot,
Ne ziņas neliecies par sāpēm bijušām,
Ko sudraba duncis man sirdī plēsa.
Tas pareizi...Kāda tam jēga?

Putni dzied, ūdens dzīvo,
Dabas stihijas liesmo.
Un spārnus atpleš neattīstījusies būtne,
Taurenis nobijies vēja sienās traucas,
Bet skudras, kā reibušas, brien pa zemi šurpu turpu,
Gluži kā cilvēks, pamests novārtā
Bezpajumtnieks.
Un neceri, ka piedos, ja guli ziedos.
Rozes vij skaistus ērkšķus.