Pie cilvēkiem

Aizveru durvis
un jaunu dzīvi sāku.
No pelniem un putekļiem atdzimstot,
Es tagad lidot māku.
No meža es nāku pie cilvēkiem
Pie netīriem, kropliem mežoņiem.
Tiem rādu es citādas vērtības
Ne naudu, ne mājas, ne mašīnas,
Bet brīvību, laimi un cerības.
Lūzt spārni un smagi es nokrītu
Kā gan lai viņi to saprastu?!
Pa dubļiem mani izvazā
un netīriem vārdiem nozākā.
Es paņemu salauzto cerību
un aizeju, lai atgūtu ticību.
Ne lidot vair spēju, ne pacelties,
Vien gulēt gribas un aizmirsties.