Atmošanās

Cik mazi gan mēs bijām garā,
Kad ļāvām mūsu vietā lemt,
Un klanījāmies svešām varām,
Kas pašu svētāko grib ņemt...

Vēl pieri vago dziļas rievas -
Tik smagi gaišās domas dzimst...
Bij jāspēj paļauties uz Dievu,
Lai grēku plūdi spētu rimt.

Nu mostas Latgale no snaudas,
Tai līdzi pacelsimies mēs.
Reiz pietiek zūdīties un raudāt -
Mums sava vieta pasaulē!

Ir maldu elki zemē gāzti,
Un sirdīs rīta zvani skan.
Šo skaisto atmošanās stāstu
Daudz reizes nāksies stāstīt man.

Ir uzvarēta cīņa tava
Un dvēselē vairs baiļu nav,
Kad, svētot krusta gaismā savā -
Pār mūsu tautu Māra stāv.