Kapsēta

āra uguņu atblāzma un tavu acu gaisma
pa istabu maldās un mijas,
ap manu stingo skatienu
zirnekļa tīkli vijas,
slepkavu netraucēju
tikai kārtējoreiz šauri koncentrēju
apziņas staru cauri mušas līķim
līdz aizmiršanās dīķim

pie tā, slepeni smīnēdams,
kāds mūžam izslāpis tīģeris manī
kāpj pie ūdens padzerties lēni,
dzalkstīdams dzintara krāsas acīm,
tur tava cēlā būtība atviz kā mēness
sudrabains atspulgs pār naktsmelno virsmu,
tā sašķīst kliedzošos pokemonos
zem manas prasīgās mēles

reibinošas džungļu orhidejas
mani šizofrenizē tavā elpā,
tā ir ilgu materializācija laikā un telpā
putna dūnas maigumā,
vērša gurna stiegrumā,
aizmiršanās nakts,
kārtējais miršanas akts,
mana mīļā

ik reizi no jauna mēs mirstam bez kauna,
ierastā pērtiķa kailumā,
dvēseli skafandrā