Zudusī...

Es atveru vārtus, kas kādreiz bija
Un eju pie akas, kuras vairs nav.
Trūd nātrēs vientuļa mājas sija,
Tik skursteņa ēna tai pāri stāv.

Reiz bija klēts un arodi graudiem,
Vēl vecā laiva, kur sīkumus mest.
Te dzimām, izaugām, izgājām ļaudīs -
Jūs palikāt grūto likteni nest.

Kā sapnī man Dērvanienes lejas
Te bērnības atmiņas vaļā ver.
Nāk prātā māmuļas mīļā seja –
Un tēva rokas, kas izkapti tver.

Te vītolu rindas, kas dižas un cēlas
No ziemeļu vējiem sargāja mūs,
Un ceriņu krūmi, kur rietiem kvēlot,
Vēl nerasto laimību meklējāt jūs.

Tik vējš tagad dzenā te dzeltenās lapas,
Ar grīsli pagalms aizaudzis sen,
Un smiltājā Gaigalavas kapos
Trīs priedes saknes jums sapņos dzen.

Ir tukša nu Dērvaniene mana,
Pa smilšaino ceļu vairs nenāk neviens...
Tik vientuļi tālumā baznīca zvana
Un atmiņas līdzīgi putniem skrien.