Cits dzīves līmenis.

Mēs dejojam soli virs nokaitētas ielas
Šajā pilsētā, kurā līst meteorītu lietus,
Mēs dejojam bez žēlabām un bailēm, tikai ar prieku
Šajā pilsētā, kurā akmens lietus līst.

Mēs dejojam soli virs ugunīgas ielas,
Un nebeidzams akmens lietus aumaļām līst,
Mūsu acis staro transcendentālā priekā -
Kaut ap mums viss sadrūp un vīst.

Mēs dejojam dzīvi bez vājuma vai bēdām,
Mēs paši kļūstam par pilsētām un tās ēkām,
Kaut pāri mums nemitīgs meteoru lietus līst,
No mūsu domām mums brūces izzūd un dzīst.

Kā zvaigžņu lavīna lietus aumaļām līst,
Kā ieelpa dzīve, kā izelpa – citas dzīves rīts,
Un jauna ieelpa jaunu pilsētu atver -
Mēs dejojam soli virs ielas, kura mūs satver
Šajā pilsētā, kurā meteorīti krīt,
Šajā pilsētā, kura atdzimst caur mūsu zvaigznēm, jau atdzimst tā arī rīt,
Šajā pilsētā, kurā ticība dzīvības mūžībai mīt -
Mēs dejojam soli virs ielas,
Jo esam radīti no dabiski pārdabiskas vielas
Šajā pilsētā, kurā meteoru lietus līst
Ir pārejošs smagums, bet prieks te ir īsts.

Mēs dejojam soli virs ielas,
Te dienas kā gadi un gadi kā dienas,
Un pārcilvēciskā spēkā mērcēts mums gars –
Ikvienu, ko satiks - to pārvēršot skars.