"Nabaga pamestais Džo",...jeb "Komplimenti latvju vīriešiem..."

"...ir mana galva vēja pilna
un sirdī liesmo karsta guns,
es skatos,kur tu paliec,Mērij
un smilkstu tā kā pamests suns...

Vēl manī mājo suņa dvēs`le,
vēl manī dzīvo suņa gars,
es aiziešu,kur nesīs kājas,
bet nevis tur,kur aiziet bars.

Vē laiks ir skatīties Tev acīs,
bet zinu - drīz tas iztecēs
un paliks mana "suņa dvēs`le"
bez uzpurņa un ķēdītes...

Jo vairāk mani kājām mīda,
jo vairāk gribas skaļi riet,
kāds velniņš mani vispār dīda,
ka gribas tik pie Tevis iet?

Tā nebūs mana darīšana,
kurp tālāk aizies tevim ceļš,
bet tik un tā es skumji raugos
vairs ne kā suns,bet tā kā ....teļš.

Ir mana galva vēja pilna
un sirdī sāpju asni dīgst,
Ak,Mērij,ja reiz pajautāsi,
es atbildēšu Tev,ka...drīkst..."

(Tā nu Džo dzīvoja - viens un pamests,nabadziņš...
Mērija emigrēja uz Latviju,apprecējās ar Jāni,pina vainagus,ēda rupjmaizi ar sieru,dzēra liepziedu tēju,melnās matu sprogas pina blondā bizē un kliedza VISU spēli,kad hokeja laukumā tikās Latvija-ASV...)