kvēls mirkļa vīraks puķuzemes istabā kaut kur

kvēls skūpsts
no meitenes
silta maiga krūts
mīlas ziedus plūc
viz matos dzirksteles
no tīra gaismas zelta
nav sekunde šī nodzīvota velta
jo kāda maza, mīļa, trausla roka
ir kļuvusi ar glāstu gredzenrotu izdaiļota
un divas pildītas ar liepuziedu tēju krūzes
šai telpā izdveš savu vīraku
ar saviļņoti aizturētu elpu
ir apstājusies sekunde
lai ziedu pili celtu
un mirkli bezgalīgi
pilniem malkiem smeltu
no skūpstu pieskārieniem kvēliem
ar mirklim jēgu dāvinošiem meliem
par to, ka laiks ir apstājies
un tā tas paliks vienmēr
jo tikai vienreiz šajos ziedos meiteni var iemērkt
tikai vienreiz tā
un tādēļ lai tas notiek
nedziestošā bezgalīgā
divu laimes apstarotu puķubērnu
piepildītā, aizrautīgā, neviltotā, kaisles pilnā, kvēlā
pilnziedošā mīlestībā
tikai vienreiz tā
it kā mūžībā
lai atkal tikai vienreiz
un atkal tikai tā
ar mirkli vienreizēju
bezgalībā ilgā
skūpstu ziedu vīrakā
no kaisles aizmirstības spēka
apreibinātā
nebeidzamā mirklī
kvēlā