MOS 450 - II

Vai tu zini ko es daru,
Vai tev nojausma ko jūtu?
Darbā esmu mazulīt,
Diez vai spēsi sazvanīt.

Šeit pie savas zaļās virpas,
Metālu es dīrāju pēc savas gribas.
Baudu to kā skaidas vērpjas un
Kā ģeometrs izmantoju savas akurātās spējas.
Skaidu maliņas tik asas, tonētas metāla mokās,
- violeti zilas!

Tā krāsa mani uzbudina.
Un domāju par savu varu,
Ka varu likt metālam nomest savu svaru.
No prasta, brūna dzelža,
Liku tapt tam paltīnbaltam,
Seksuāli rievotam.

Tu manās domās neesi,
Kad virpoju es sagatvi.
Tu mani nesaisti un nespēsi,
Jo darbā mīlu griežņtroksni.
O, jā, šo skaņu svilpjošo,
Kad pārslēdzu es ātrumu nākošo!

Šeit enerģija lokās bailēs,
Un karstums tēraudam liek kliegt spailēs!
Jaudas vadi karsti, liek griezties,
Strīpotajam motoram aizelsdamies.
Patrona masīvā cieši iekodusies detaļā -
Kā agonijā, tik stipri.

Viss vizuļo, ir silti,
Esmu beidzis apstrādi.
Roku muskuļi dzeltenie ar solidolu ieziestie,
Ir atslābuši viegli trīcoši.
Es jūtu bezspēku un
Sajūtu miegu.

Es novelku brilles un noslauku rokas,
Ar rūpnīcas ūdeni nomazgāju savas divas sejas.
Nepaliek labāk, tik sajūta ka beidzies
Ir metāliskais dzimumakts.
Takts sit ritmu, soļu ritmu,
Esmu mājās, gribu tevi.

Tu maigā draudzenīte mana,
Kur ir tas telefons kurš zvana?
Tas zvana, zvana, kaut kur zvana,
Tik izmisīgi un cītīgi tas zvana,
Ka ceļu to ar gurdu roku ......
Bet balss vietā rādītāji ir apmetuši loku.