Zvaigžņu lietus.

Jau nodziest tumšos padebešos saules stari
Un vakars dzidrais sola zvaigžņu lietu mums.
No jūras dziļumiem un kalnu korēm pāri
Ar mūsu likteņiem ir noklāts debess jums.

No seniem laikiem, it kā vientiesībā savā,
Ir cilvēks ticējis vien zvaigznei vienīgai.
Un cita skaidrojuma liktenim tam nava
Vai bijis vergs ir tas vai valdnieks varenais...

Tik ātrāk aizmirsti tu skumjas, sāpes savas,
Kas katru dienu tevi vajā, sejā elš...
Lai zvaigžņu lietus piles iekrīt sirdī tavā,
Un katru nakti aiziet debesīs tev ceļš.

Mēs ticam liktenim un viņa zīmes vajā,
Mēs vēlējušies, gaidām ko mums zvaigznes lems.
Bet nenotiek tik vienkārši viss dzīvē šajā,
Un nezinām ko šodien dos un rītdien ņems.

Lai vienmēr zemes ceļam pāri debess jumā
Ir zvaigžņu gudrība un skaistums allaž vīd...
Daudz zvaigznes nokritušas mūsu vēlējumos,
Bet zvaigžņu pulki debesīs vēl spožāk spīd.

Tik ātrāk aizmirsti tu skumjas, sāpes savas,
Kas katru dienu tevi vajā, sejā elš...
Lai zvaigžņu lietus piles iekrīt sirdī tavā,
Un katru nakti aiziet debesīs tev ceļš.

Es nemācēju uzticību zvaigznēm glabāt,
Un ļāvu savam liktenim lai mani nes
Pār padebešiem, meklēt kur ir mana labā,
Lai zemē nolaidies, šeit tevi gūtu es.

Nakts pilna brīnumiem un liegām sapņu vēsmām,
Vien tālā rītausma mums aizvērs acis ciet.
Man rādās, dzimtene mums abiem nav kur esam,
Bet zvaigznēs tālajās, kas nebeidz gaismu liet.

Tik ātrāk aizmirsti tu skumjas, sāpes savas,
Kas katru dienu tevi vajā, sejā elš...
Lai zvaigžņu lietus piles iekrīt sirdī tavā,
Un katru nakti aiziet debesīs tev ceļš.