Viņa tāda ir vienīgā!

Caur priežu zariem saules stari izlauzās,
Un rotaļājās ar viņas tumši brūnajām matu cirtām.
Ik pa brīdim uz viņas lūpām neviltots smaids uzplauka,
Bet acīs iemirdzējās prieka dzirkstelīte.

Apkārt viņai pasaule burtiski atmodās,
Laikam vien es zināju cik viņa ir maiga un trausla.
Viņa vienmēr gribēja izskatīties stipra,
Bet dažreiz viņa klusītēm sabruka un padevās.

Lai kas ar viņu arī kādreiz kopā būtu, tam jāzina,
Ka šī burvīgā būtne ir ļoti īpaša.
Un pasaulē tādas otras pat tuvu nav.
Viņa ir labākais, kas tavā dzīvē var būt.

*Veltījums karīnai,
Mīlu!