Neapcērp manus spārnus....

Neapcērp manus spārnus,
neapcērp,es Tev to lūdzu!
Kam lai es visu stāstu,
kam lai bēdas sūdzu?
Nešķērē spārnu galus!
Kā es uz priekšu tikšu?
Kļūt par taureni Dievam,
varbūt par kaiju likšu?

Ņem šo sudraba spalvu,
kas mana lielākā rota,
lietā liec rokas un galvu,
lidot tiks iespēja dota!
Sākumā pieturies maigi
pie spārniem,kas augšup mūs cels...
Nieks ir par to,ka ļaudis
reizēm mūs nievās un pels.
Tikai neesi kā akmens,
kā ķēde,kas lejup rauj,
tikai savažot spārnus
nevienam neatļauj!

Atvēli lidot tik brīvi,
kurp vien mani nesīs vējš!
Zinu,ka manu dzīvi
var iedragāt zibens spējš...
Lai būtu! Ne rāpot,bet lidot
uz sauli un zvaigznēm es vēlos,
nevis klausīties vaidos
un vājo kunkstienos žēlos.
Negribu Ikars būt,kas ļāva
spārnus reiz izkausēt saulē,
tie - manas kājas un rokas,
tie arī manējie kauli!

Nāku no zemes,bet dzīvoju gaisā,
koku galotņu šūpās,
kad es saskatu horizontu,
ar prieka saucienu lūpās!
Tāpēc noliec šķēres un klusē,
neapcērp spārnus,bet saudzē...
Paskaties,paskaties,cik daudz ļaužu
tādus jau sevim audzē!