...Lelle...

Klusums kā bezgalība
Dzīves spēks plēš tewi uz pusēm
Tu ciet un klusē
Vienmēr vēloties būt otrā pusē

Cilvēki tewi izmanto un pamet kā lupatu lelli
Pārkāpj tew pāri un atstāj guļam zemē
Acīm truli veroties tālē


Tu guli rasaina, aukstā zālē
Katrs solis iedzen dziļāk melnajā zemē
Tu sāc palēnām pūt un pelēt


Lietus, saule lēnām izdzēš vaibstus sejā
Katra lāse izsūc pēdējās dzīvības paliekas
Dvēselē dziļi tuksums un naids guļ kluss
Pazūd dzīvotgribas pulss


Citi turpina dzīvot
Bet tu paliec guļot rasainā zālē
acīm truli veroties tālē