Kad saule mostas.

autors: smaidamirklis [dzejoļi]

Agrā rītā Saule mostas,
No jauna debesjums sārtojas,
No jauna putnu dziesmas ieskanas.
Agrā rītā rīta rasas slacītas-
Mūsu kājas, mūsu domas, mūsu jūtas-
Top kā no jauna dzimušas,
Kad šķiet, tās sen jau rimušas,
Ikdienas pelēkos putekļos ieautas
Pa ierasto ceļu Tev pretim devušās.
Bet nē, šoreiz ceļš cits tām ejams,
Kas zina, viegli, vai grūti minams,
Kas zina, vai neasiņos šķembu skartās kājas
Uz pasaku zemi, kas kādreiz top ar` mājas.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Bils	2009-01-28 09:23
labāk cilvēkiem stāstīt pasakas, ne īstenību...
Naktsvijole_es	2009-01-28 09:40
kas zin...
tavssargs	2009-01-28 10:20
Uzvelc Bila kurpes, ja nav kārtīgu kirzenieku pie rokas!
Siiriuss	2009-01-28 11:17
Tās vienmēr ir mājas.:))
wip4	2009-01-28 11:56
..ar sapņiem dzīvi nevajag naidot...
FAETONS	2009-01-28 14:18
Pietrūkst domas dziļuma,bet, varbūt,gribasspēka piestrādāt.
Plaanpraatinjsh	2009-01-28 17:23
A,kas notiek, kad eži mostas?
assortina	2009-01-28 20:46
Man gan no rīta nemaz negribas celties, kad modinātājs zvana!! Un visas manas jūtas ir vērstas uz gulēšanu...!!
hefny	2009-01-29 09:32
Man gan patīk ieiet sapnī-īpaī kājas nenopūlot uz šķembām-tāpat jau dzīvē-Vecrīgā-tādi bruģakmeņi,ka kājas var ne vien savainot,bet pat izlauzt,jo neesmu VIP_ko ar autiņu visur pieved,ieved. Tā kā -sapņu Valstība-tajā-viegli ienirstu.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!