Robeža.

Līdz robežai Tu esi īsta,
Pēc tam Tu kļūsti tēls.
Līdz robežai es Tevi mīlu,
Pēc tam viss nezināms un tāls.
Šī robeža, līdz kurai esam brīvi,
Ir tā, kas apņem mūsu satikšanās dzīvi,
Ir tikai divas puses, kurās varam būt -
Vai dzīvot iekšpusē vai ārpusē no tā, ko mūsu sirdis jūt ...
---------------------
Man patīk pārkāpt robežas
- uz vienu un uz otru pusi,
Kad šūpojot kļūst saskatāmas novirzes,
Un uzplaukst citas īstenības priekšstats klusi
- bez zināmajām jūtu svārstībām un prāta tēliem
Ir vēl kaut kas aiz patiesības un aiz meliem -
Kā plakans laiks no pārlaicības puses izskatās,
Tā jūtu patiesums vai spēle
Ir tikai ritenis no lielām dzirnavām,
Kas griežoties te tā, te šādi,
Sniedz laicīguma koncertzālē - mūžīguma viesizrādi ...
---------------------
Līdz robežai es esmu īsts,
Pēc tam es kļūstu tēls.
Līdz robežai Tu mani mīli,
Pēc tam Tev esmu nezināms un tāls.
Šī robeža, līdz kurai esam brīvi,
Ir tā, kas sargā mūsu mīlu,
Ir tikai divas puses, kuras varam just -
Ir tā, kas paliek mūžīgi, un tā, kas piedzimst, ja tai ļaujam zust ...
---------------------
Vai tas ir tēls, ko mīlam abi mūsos ?
Vai īstums tas, par kuru mūsu sirdis jūsmo ?
Vai ļaujot aiziet spējam kopā palikt mēs ?
Vai tomēr dzīvojam mēs nesavienojamās pasaulēs ?
Ja mīlu Tavu ilūziju, manu patiesību mīli Tu,
Ja tas, kas Tev šķiet spēle, man ir īsts,
Bet īsto Tevi pametu un aizeju,
Lai sevi īsto Tavai ilūzijai nesniegtu,
Bet tikai savu tēlu Tavam tēlam –
Tad kas ir tas, ko patiesi no sirds viens otram vēlam –
Vai mūžību vai spēli ?
Vai īstās mīlestības pieskārienu,
Vai tikai dzīves kaislību un juteklisku kvēli ? ...
---------------------
Līdz robežai mēs esam īsti,
Pēc tam mēs kļūstam tēli.
Līdz robežai viens otru mīlam,
Pēc tam jau mīlēt ir par vēlu.
Šī robeža, līdz kurai esam brīvi,
Var aptvert visu mūsu dzīvi –
Ja tikai spējam divas puses savienot
Ja spējam tēli būt, bet netēlot ...