Diena un Nakts

Fejai Dienai acis zilas,
Feja Nakts tik melna šķiet,
Bet tām abām sirdis labas,
Tās nevienu neaiztiek.

Tad, kad visi noguruši,
Saldus sapņus skatīt iet,
Feja Nakts steidz izlaist matus,
Ko no rītiem astē sien.

Pļavā lasa jāņtārpiņus
Un kā sprādzes matos sprauž,
Uzkar kaklā zelta ripu,
Ko pa dienu pele grauž.

Diena, mostoties no miega,
Matus skalo strautiņā,
Pasniedz vējam kamoliņu,
Lai to uznes augstumā.

Pāri laukiem, pāri mežiem
Kamoliņu vējiņš griež,
Dzīparus sien bērzu zariem,
Pļavās zelta plūksnas sviež.

Kamoliņš rit garu ceļu,
Tādu arī feja veic...
Tik, kad Nakts tiem pārklāj segu,
Māsa Diena dusēt steidz.