Tā...

... Lapas kritušas kaudzē - uz neatgriešanos...
Tikai šoziem to daudzums ir audzis - lai apsegtu Tos
ar pūkainu cerību segu un pinumiem -
- un tā es Rudenī degu kopā ar Tiem,
kas mani atnākam gaida jau gadiem...

Es degu krāsainu liesmu it kā priekš sevis,
Un man ir priecīgi skumji laukā no tevis...
Man pietrūks tā visa, ko tu man, ko es tev reiz devis...
Man pietrūks un reizē no jauna es iešu aiz sevis
Ar pumpuru briestošo smaržu un plaukstošiem vārdiem,
Pa aizbristu atmiņu ceļu es iešu ik pārdienas
satikt to vienīgo vienu, kam klausīt bez vārdiem...

Bet tikmēr tās lapas vēl garo - vēl tālu līdz pavasarim,
vēl tālu līdz pulksteņu paliem un gājputnu klaigām;
Vēl tālu līdz atkusnim tundrā, ceriņiem taigā,
Vien vientuļa sāpe kā pelēcis klusumā staigā;
Tā nāku pie tevis - kā noburta nāku
kaut baidos... ... ...