ar pārskrējieniem starp ostām

ar pārskrējieniem starp ostām
tu iesmaržo to, kā pilsēta mostas,
kā izstaipās skursteņu ēnas
un zeņķis no piektās klases
nopiko kioska slēģoto logu
bez sirdsēstu ērmiem

raibs kaķis pamūk zem žoga,
pie kazarmām pīles aprunā kaijas,
tām Basteja laterna
piemiedz ar aci un ziņkāri skatās,
vai Zigfrīds ar Annu ormanī nebrauc
gar operas stūri tepatās

debesis šorīt zemas.
kā baložu iepļaukātas
tās lēni snieg lejup un renstelē satek,
bez skūpsta atstājot bruģi.
ubags pie baznīcas svecīti dedz,
it kā vilinot laimi,
ko tomēr nievā un bezgala neieredz

kāds nozadzis torņu gaiļus,
un suņus un lauvas
kā spēļu kauliņus sakratījis,
pametis gaisā, uz pārmaiņām cerot.
melns kaķis Pētera tornī nu tup,
pats baznīcai nepiederot,
bet aste un kūkums gan
līdz ar zvaniem rīta agrumā skan

ar pārskrējieniem starp ostām
viņš vēro, kā pilsēta mostas.
viss nostājas vietās savās –
gan bruņinieki, gan grēcinieki,
caur Zviedru vārtiem kas lavās,
gan maiznieki, āksti un mucenieki,
bende ar saviem priekiem,
strēlnieki, mūķenes, orķestranti,
ministri, sulaiņi, tirgus tantes,
zirgu tramvaji, limuzīni,
alus un ūdens, un franču vīni,
un smaržas…
no skārņiem un zivju tirgus,
no renstelēm, auzām un zirgiem,
no ielasmeitām un britiem,
muzejiem, mūmijām, kungiem un citiem.
un citiem.
diez, kā šorīt vējš smaržo caurpūšot tiltus,
prātoja kaķis uz Pētera jumta,
miedzot ar aci kovārņa jaunkundzei
maigai, apaļīgai un siltai