Plūdenis

glāsmaini līstošos vakara saules staros
nosarkst augstkalnu kailās krūtis,
ievītas rožainu mākoņu boa,
klusi tirpstot zem klīstošā,
nekautrā vēja glāstiem,
smeldzīgās ilgās pēc vakara stāstiem...

...par pilsētu tālumtālumā zilā,
par ielu ar kastaņu svecēm,
kur stājas kāds skrējiens un laiks,
par misiņa vējrādi vecu,
kas skrapstēdams salutē plūdu vējam,
par logu nama augšējā stāvā,
kur staro meitenes vaigs.

krēslainā istaba,
caurvējam pakļauta,
mana mirkļa pasaule,
mana atslēga, mana šodiena
sudrabā līstošos mēnesgaismas stāstos!
nekautro pirkstgalu skarti,
ilgās notrīs kailie pleci,
atdevīgi izvirst smaržīgais klēpis
siltas dvesmas dziļajos glāstos.

tu atver acis – un nav vairs neviena!
vai maz bija?
pār māju jumtiem vējš kā kaķis aizlinkā,
ir atkal miers un klusums tavā istabā...
...bet tikmēr zilā tālumtālumā
sāk brāzmas vērpties citā sapņu birztalā.
Vēl nesadzija.