par pasakām

es vakar pasakā pārvērsties gāju
vēl atskatījos
aiz muguras upe
un ledus zem ūdens
lai svešajiem nesamirkst kājas
kad vāks ir virs galvas
kamiešus nospiež ne klusums
bet balsis kas nesarunājas

vēl šodien pasakā pārvērsties gāju
vairs neatskatījos
pa priekšu ķirbi sev ripināju
trīs pelītes līdzi skrēja
kā treji tēvadēli
tās ķirbi noskrubināja
līdz sēkliņām un līdz kauliem
par karieti nekas vairs neliecināja

es arī rīt vēl pasakā gribu
un tāpēc pameitai lūdzu
vien zelta ābeles mīlestību
un ganiņa tarbu
ne āzi par dārznieku
vilku par kazu (tā debesīs kāpa sūdzēt)
ak, ko nu par to
satveru roku
kas padzerties dod no pasaku krūzes