auKstā debess

Debesis tur, virs galvas, augstu, augstu,
Likās, tik izplet spārnus , un varēs lidot...
Nokrita debesis asarās man pie kājām,
Sasala aukstā ledū, kā asā stiklā.

Visi, ko mīlu dodas tik tālu, tālu,
Palieku lūkoties debesīs sev pie kājām,
Paņemu debesu maliņu aukstos pirkstos,
Kūstot pārvēršas debesis tīrā zeltā.

Nedod man, Dievs, man nevajag tavu zeltu!
Atdod man manus mīļos, lai varu es lidot...
Debesis zemē guļ, tās jāceļ augstu...
Vienatnē nevaru, vienatnē pietūkst spēka...