Gārnis un dzērve. (Pēc V. Dāla pasakas motīviem)

Nāk mājās gājputni lieliem bariem,
Tie mežos un laukos steidz ligzdas vīt.
Viens gārnis stāv purvā saules staros
Un domā, kur otrā pusīte mīt

Vij ligzdu jau dzērve purva malā.
Sāk gārnis kaklu staipīt un lūr -
Vai vienam uz ciņa man galu galā
Varbūt, ka kopā mēs varam tur.

Tak kājas mums līdzīgas, knābis ar –
Tā domīgi gārnis to uzlūko
Un, brizdams pa purvu cik ātri var,
Tas ātri steidzas bildināt to.

Viņš klaušina skaļi - vai mājās tā?
Un liek jau kāju uz ciņa.
Te esmu es, pelēkā priekšautā,
Tā kautrīgi atbild viņa.

Vai dzērvīt man par saimnieci iesi
Lai kopā mums būtu silti?
Tev bikses īsas, taisies, ka tieci
Un nemaitā mūsu cilti!

Un aizvainots gārnis tipina mājās
Niknumā knābājot ciņus.
Bet dzērve tam pakaļ iet auj jau kājas
Jo vientulība māc viņu.

Lai ceļš pa purvu ir tāls grūts
Pie gārņa jau dzērve brien.
Tai gribas ar kādu kopā būt,
Lai ligzdā nepaliek viens.

Es, gārni, nāku būt tev par sievu!
Pie ciņa tā priecīgi sauc.
Tu ko? Tev kājas taču par tievu –
Tu veca, bet es vēl jauns!

Un dzērvei no visa tā bija tāds kauns,
Ka knābi velkot pa zemi,
Tā kluburē mājās gluži kā klauns-
Ko darīt, ja liktens tā lēmis.

Nu gārnim kļuva dzērves tik žēl,
Ka metas tai pakaļ pa pēdām,
Un lūdzas to sirsnīgi vēl un vēl -
Būt sievai un dzīvot bez bēdām.

Tu mani nu ņemtu? Es gan tevi nē!
Un dzērve lepni ceļ knābi.
Tad brīva dzīvoju vienatnē –
Man labāk būs nekā mēs abi.

Sēd gārnis atkal purvā uz ciņa
Un galvu negriež uz pusi,
Kur purvmalā staipa knābi viņa
Pavisam jau sašļukusi.

Nu tagad dzērve iet mieru līgt,
Likt galvu gārnim uz spārna.
Tas norūc – tad labāk akacī slīkt,
Ne precēties ar šo vārnu.

* * *
Tā viņi abi vēl šodien staigā,
Ne taka, bet lielceļš jau mīts.
Vien paskatās abi viens otram vaigā –
Bet kāzas? Varbūt būs rīt...