Tapat vien

autors: Majors [dzejoļi]

Es bradāju pa kapām baltām,
Un mēģinu vien atrast to,
Ko zaudēju reiz dusmu lēkmē,
Un neatgriest man vairs neko.

Nav patiesībai vārdi saldi,
Bet klusēt neļāva vairs sirds
Un dzīves skaistie sapņi,
Reiz izdzisa, kā mākons zils.

Un tā es klīstu jūru malā,
Kur domas šaudās šur un tur
Es esmu dzīvs bez savas mīlas,
Kas tagad citu mīl.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
adalaide	2009-01-06 23:25
...vai nu runāt,vai ar mūžu klusu ciest...
Naktsvijole_es	2009-01-07 09:16
Runāšana sudrabs,klusēšana zelts...patiesība veca,kā šī pasaule:)
tavssargs	2009-01-07 09:24
Nekas cits tev neatliks, kā vien stāties armijā!
Plaanpraatinjsh	2009-01-07 09:27
Tas gan briesmīgi ja pillā būdams pazaudē pistoli.
lavanda3	2009-01-07 10:21
kaut kas tur buksē, pēdējās divas rindas tādas nekādās..:(
klusaisMiileetaajs	2009-01-07 11:04
Viņa tagad mani mīl. :))
GedertsPiebriedis	2009-01-07 11:54
Dzejnieks savā darbā pauž izmisumu, ko nevar remdet ne pastaigas pa kapiem, ne jūras tuvums. Katru eksaltētu lasītāju šīs skumjās rindas satrauc un neatstāj vienaldzīgu arī pragmātiski domājošo literatūras cienītāju.
FAETONS	2009-01-07 17:16
:) dzejolis tik tiešām - tāpat vien rakstīts.Līdz dzejai patālu.
assortina	2009-01-07 20:58
Pēdējā rindiņa izjauc ritmu!
Vejslota	2009-01-07 21:35
Šitā, kapas mīņādams, drīz vien tās izļurkāsi.. Pats vainīgs! :)
Francamente	2009-01-09 03:26
Nabadziņš, man žēl autora - zuda mīla, zuda mūza. Būs pie cita aizgājuse.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!