Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

..nezinu kas man bij uznaacis

Nakts...
Tumšā istabā,pie atvēta loga,
ārā zibeņus metot,
tas koši atstarojās-
ledū sastingušas,
puiša, sirds-acīs,
kas kā melnas ogles,
ar kaķa viltīgu skatienu
raugās asiņaini sārtajās debesīs.
Sariešās asara, krīt...mirklis,
plīst ledus lauskās,
atskan dārdoņa,
nozibsnī debesis
un pret palodzi sāk sisties krusa.
Negais pāriet,
aust diena..
starojoša, koša saule
atmirdz debesu krāsas zilās acīs,
kas skaidras kā dzestrs rīts.
Viedokļi par dzejoli
 _Nebuutne  2004-07-13 16:57 
Shitas ar man tiik...
 eugen  2004-07-13 18:31 
..nju taa..
..taadas kaa gribeetas emocijas..
 sirsnucite  2004-07-13 18:34 
kaa tas jaasaprot?gribeetas?
 Peljucinjsh  2004-07-13 19:28 
diivainjs,bet tiiri nekas!
 asums  2004-07-13 20:38 
Arī manas izjūtas bieži ir līdzīgas.Neskumsti turpmāk!Gan viss nokārtosies :))
 Lodveida_zibens  2004-07-14 10:51 
Diezgan forši salīdzinājumi, bet vienā vietā mazliet pievilkts nedabiski klāt -
konkrēti par sarkanajām debesīm. Nekādīgi negaisā nav sarkano debešu, varbūt
gribētos, bet tad jāliek klāt ka gribās nevis ir. ;)
 Ernijs1  2004-08-09 01:20 
Patika :)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?