Vecās peles pasaka

Es stāstīšu jums pasaku,
Par meiteni,ko pazinu.
Tā mūsu sētā dzīvoja,
Līdz karaļdēlu satika.

Tai laikā mūsu bija daudz,
Jo peles medīt nebij ļauts,
Un runči lieliem vēderiem,
Tad vārtījās pa ķiseniem.

Tad biju es vēl pelēns jauns,
Kas jaunām pelēm prātu jauc...
Ak,ko gan es jums stāstīju?
Par Pelnrušķīti pasaku.

Bij Pelnrušķītei pusmāsas,
Pagalam lepnas,nešpetnas,
No vakariņu kūciņas,
Tām nepalika drusciņas.

Bet Pelnrušķītei laba sirds,
Pie viņas uzbaroties drīkst,
Jo ēdot savu maizīti,
Tā baroja ik pelīti.

Pa gultu māsas vaļājās,
Un garlaicībā žāvājās,
Bet Pelnrušķītei jāstrādā,
Gan jāvāra,gan jāmazgā.

Bet kādu dienu ienāca
Un slāpes dzesēt palūdza,
Kāds apmaldījies ceļinieks,
Līdz acīm segā ietinies.

To mātes meita nešpetnā,
Ar suņiem projām raidīja,
Drīz Pelnrušķīte panāca,
Un bērzu sulām dzirdīja.

Kad rīta gaisma uzausa,
Stalts princis zirgā iejāja.
Gan mātes meitas grozījās,
Pēc Pelnrušķītes noliecās.

Tas lūdza atkal sulu dot,
Ko deva slāpes dzesējot,
Nu saprotams, ka princis šis,
Ne ubags bija ieklīdis.

Viņš Pelnrušķīti ņēma līdz,
Nu, prinča pilī viņa mīt,
Es dažkārt pilī ciemojos,
No karaļgalda mielojos.