Pirmspusnakts noskaņa

Pirmspusnakts stundā dejo alkas un mēness gaismā kā milzu arfas ir koku zari.

Pirmspusnakts stundā mūsu ēnas iezīmējas izgaismotos logos un visas pasaules alkas kā mežonīgi suņi uzklūp un aprij tos, kas nav paslēpušies - aiz žalūzijām, aiz krokotiem aizkariem, aiz koka slēģiem.

Pirmspusnakts stundā mēness apspīd klaidoņus un ēnu ubagus. Tie ir visur - gan mūsu dvēselēs un māju vārtrūmēs, gan ielās, pārpildītās spožām mašīnām un cilvēkiem, kas vējā mētājas kā tukši konfekšu papīri.

Pirmspusnaksts stundā mēness apspīd tos, kas krīt un tos, kas ceļas, tos, kas iet un tos, kas slīd pa vējam, un tikai aizmigušie paslēpušies aiz aizslēģotiem logiem un guļ un negrēko.

Es atveru durvis uz mēness ielu.