Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Atļauj man ūdenskritumam būt!
Atļauj ūdenskritumam būt,
kas gāžas un sašķīst pie kājām! Apsolu nepostīt dakstiņus ne citām,ne savējām mājām... Apsolu uzvesties rāmi un mierīgi,cik vien varu, piedod,ja reizēm nezinu ko samulsumā daru... Nekad es nebūšu ūdens no krāna, vai lāse,kas nokrīt uz vaiga. Esmu straume,kas neapmāna, ir kaislīga,mazlietiņ baiga... Kā gribas man sajūsmā plosīties un aizraut sev līdzi ikvienu, it visā ar kādu dalīties, nežēlot nakti un dienu... Kā gribas man mīļumā pieglausties un ticēt,ka patiess ir viss, kas atnācis,palicis,pagājis un varbūt ir noticis... Ak,Dievs,atļauj man noticēt un izravēt šaubas un māņus, liec patiesai būt un nesasteigt, un neaiztecēt sāņus... Atļauj man ūdenskritumam būt, kas strauji un laimīgi plūst, kur mīlestību un sirsnību jūt, kur ledus ne sasalst,bet kūst... Atļauj man ūdenskritumam būt...
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|