Nāra

Pār debesu melno dzelmi miljoniem spožu šļakatu,
Spalviņa maza no klusuma spārna glauž vaigu,
Tu, mana meitene sarkanā, apliec pūkaino lakatu
Un atnāc pie manis nakts sapnī – skaistā un baigā.

Par dzisušu bāku, kas smeldz tālu atmiņu jūrā,
un slepenu mirdzumu nāras zaļajās acīs,
Par vārdu lapsenēm dumjām un dīvaini sūrām,
Par visu, ko mūsu lūpas vairs nepasacīs,
Par fantoma dziesmu un saldiem kaislību paliem,
Par sapratni klusu un liesmu uz pirkstu galiem,
Par skaistu cerību kapsētu,
ilgu kauliem apsētu.

Un tomēr, reiz putas, kas šķīda pret bāku, bij baltas,
Un balts bija mirklis, ko nāra dāvāja man,
Tu aizgāji augstajā vilnī, skaista un stalta,
Un tāpēc vēl tieši tava balss manī skan.