Jaunais dzejnieks saka tā: (jeb (paš)ironiskas rindas)

“neparko es nepārdošu
savu dvēseli tik košu
tālāk savu dzeju stumšu
uzdodot par lielu mākslu tumšu…
pazemoties, iet man bankā strādāt?
necentieties mani vārdot…
es jau varētu to visu pārdot,
bet tas nav īsti manā gaumē
pliks es labāk.
...lai nesaprot
tāpēc peldēšu vien citā straumē

PS: korporatīvā valdība!
aprobežotā sabiedrība!
globālā sasilšana…”