viņa un smiltis

smiltis ar viņu rotaļājās
saudzīgi noberza pēdas
aizputināja
un visi citi tai brīdī
kā norunājuši klusītēm projām gāja

viņa nogūlās smiltīs
šais sapņu palagos ērtos
un baltās ēnas no skrotētiem rudzu miltiem
tai līdzās
bij’ diendusas vērtas

smiltis ar viņu sarunājās
nakts noburtiem dzirksteļu vārdiem
no sarkanām sandaļu auklām
no šķindošām rokassprādzēm
līdz matiem kā plandošam magoņu laukam

viņa amforai līdzinājās
šim tuksneša pildītam traukam