dodu ķīlu,jeb mantra izdzīvošanai...

(ievads)
Es baidos apsūnot un ieaugt dziļi zemē,
un nejust it neko,kad staipekņi starp matiem
savus asnus dzen...
Vēl baidos nemīlēta būt un pakrist kādā renē
caur briļļu stikliem redzot to,
kas patiesībā noticis jau sen...
Tā baidos lakatu tik mēnessbaltu
sev ap galvu tīt
un vārdus tos,kas lemti tikai pagātnei
reiz cēli runāt rīt...
Es nicinu un baidos tā,
kas pašpārliecināti manā dārzā brien...
(lai cik tas pareizs būtu,tā tam darīt nepiedien)

Zilā naktī zilā jūrā zvaigznēm matos tālē skatos,
raudu,dziedu,svilpoju un pārgalvībā deju...
Cik labi tas,ka spoguļa man nav,
lai redzu savu izmocīto seju...
Tad vārdus(smiltis)sametu,no augšas saberu
uz kāda aunapieres galvas,
lai tam kā pāvam izaug krāšņas spalvas
tik no maniem stipriem vārdiem vien...
...un vispār man vienalga,vai ļautiņi ko sacīs,nesacīs,
vai mēles trīs vai netrīs nakt` un dien`...

(mantra)
Es mīlu visus tos,kam šaisaulē ir auksti
no činkstēšanas,kunkstēšanas,vaidiem
un citu nelaimīgo cilvēciņu spaidiem.
Es mīlu visus pareizos,kas nezin` to,
cik pasaule ir traka,
un arī bagātos,kam sirdis aizmirstas ir personīgā makā...
Es baidos apsūnot un tāpēc dodu ķīlu -
ES MĪLU VISUS JŪS UN ARĪ SEVI MĪLU!!!