Bezgalīgais glāsts

vizēdami, mirdzēdami,
lido senie smiekli tavi
sapņu gāju putnu kāsī
pļavai pāri, iebirst bērzā
vakarsaules zelta tāsī.

divas elpas vijas maigas,
glāsti uzzied siltās plaukstās,
kopīgs prieks dzimst ārpus laika
un kā garā pupa traucas,
debesis tam nav par augstām.

dabas lemtos pieskārienos
mijas pasaulē it viss,
saules skūpstā pārslas kūst,
viļņu glāsts pār smiltīm plūst,
zemes klēpis auklē cieši
tos, kas aug, un tos, kas gulst,
tumsas segu rožu pirkstiem
atvelk ausma, lai rīts mulst.

doma kutina ar spārnu,
skatiens glaužas mīļumā,
smaids kā plīvurs mani apņem,
brienot tālu atmiņā,
kur katrām durvīm ir savs stāsts,
un visa bezgalīgais glāsts,
gan skarbs, gan maigs,
ir laiks.