atkusnis

smaržo atkusnis
lietus lāses paceļas no zāles stiebriem
nāk ziedputekšņu kluso pieskārienu čuksti
eiforija lidinās starp matu cirtām mākoņmeitenei virs saules apspīdētā jumta

mēma nenoteiksme izcērt robu teikuma vidū
āliņģī spoguļojas cirvis
tik vienpatīgi truls
darba pirmradījums
lietišķi smagnējs
bezgalvainības apliecinājums
ar tiesībām klusēt
jeb cirst

atkusnī eiforiski smalka nesavienojamība
paiet viens otram garām
un lido vējš spīguļojot cauri ledainā klusuma strauji plūstošajai virsmai
zeme atvērusies dvēseļu atkušņa cirsmai
zāle gavilē
cilvēki atsedzot sejas pret debesīm raud
no laimes būt dzīviem
eiforiski vienkārši būt
kad atkusni jūt
smaržīgā cerību ziedputekšņu gaisā
bez tiesībām klusēt vai cirst
gavilē
cauri āliņģa logu, cauri cirvju dūmakai
mazs nepacietīgs elfs pavasari gaida
jau pavasarī mītošs
ziedos kā asaras dimants krītošs
un laimīgs par to, ka dzīvs
gavilē