Par spīti...

Par spīti trakai vēja dejai,
par spīti pasaulei,
kas nežēlīgi zobus trin,
(kā pašai liekas - visu zin`),
es ļaujos sniega saltai elpai,
no kuras ziedi vāzēs ātri vīst
un sevi mierinu,ka pastāv brūces dažādas,
kas dažreiz lēni,dažreiz ātri dzīst...

Es saprotu,ir dzīvē šķēršļi,
tā kā zirgiem hipodromā,
un šajā teātrī mums jāprot iejusties
gzn savā,gan ar`cita lomā
un saprotu,ka pastāv prāts,
ko Dievs ir gandrīz visiem devis,
bet aizliegt neprātību nevar man neviens,
kā sajukušai ilgoties pēc Tevis...