Pa jokam? Pa īstam? Bet - par kaķiem!

Aiz loga kaķus gadiem redzu,
Kas peles medī, savā starpā ņaud.
Kā mīļotās pie viena glaužas,
Te- vientulībā klusi raud.

Tam melnim katru brīdi gribas savu,-
Jo- kas var mainīt runča dabu!?
Un, re, kā lepns viņš tās maina,
Kaut sāļu asru pilni spaiņi.

Tam pavasarī- baltā kaķe,
Bet balta viņa bij` par ilgu...
Tad kāda īsta rudmate,
Kā Dancwhite vācu Milda...

Nu, varbūt melnā vasarā
Tam sirdi piesies vakarā?
Nē, raibā ar tik gribelīga,
Tā atlaidās kā.. bezdelīga!

Tam laba nebij` saulīte neviena,
Un jau pēc nākošās viņš skrien(a).
Var kaimiņruncim piespēlēt ar kādu,
Nu kam tam mīlēt vienu ādu!?

Kad gribēs, atpakaļ viņš steigsies,
Un atkal viņam super veiksies,
Jo kaķēm vajag ticēt lielai mīlai...
Bet to tik kafij`s biezumos var zīlēt...

Tā katru dienu runci redzu sētā,
Par savām kaķēm kas ne`smilkst...
Un ir pat vienaldzīgi tam, ka baltā sniegā
Kāda asiņojoša sirds stingst...