MURGS

Kas pašlaik notiek, neapzinos vairs,
Šī dzīve pārvērtusies ir par skaistu murgu,
Kur vienā brīdī peldies saldās laimes slāpēs,
Bet nākošajā-sadalies un aizej desmit nāvēs...
Kur tagad esmu es-to neapzinos vairs,
Jebkurā vietā acu skatiens tausta murgu.
Tik burvīgu, kā rīta rasa vasras zālē,
Tik sāpīgu un šķērnu,tā kā velna dēlu.
Kas notiksies, kad kaut kas mainīsies-es nezinu,
Vai nesabruks man dvēsele, ja kāds man atņems murgu?
Bet varbūt labāk izkāpt ārā no šī baisā sapņa,
Un aiziet klosterī, kur manu sirdi svētie apraks?
NEKAD es nevarēšu mierā dzīvot!
Tie plašumi man neļauj, kas sēž dvēselē,
Un katru mīļu brīdi šaudās...
Te vienu brīdi gribas iekrist raudās,
Bet et otrā momentā jau smiekli nogrand ārēs..
Un tad es saprotu, ka murgā dzīvot varēs.
Tas saista manu dvēseli un tēlu,
Un katra šūna kliedz-nekad man nav par vēlu,
Vēl ārdīties un izjust stiprus vējus, zvaigžņu burvību un murgu tēlus!
Ar dūmu svecēm acīs raugās pavasars
Un migla ma nai radu rada, zirneklītis izejamo kleitu ada.
Taifūns ieslēdzies man dvēselē kā seifā,
Kuru ik pēc brīža uzlauž kāds, un pēkšņi paliek savādāks...
Ne prāta spējas spēs to aptvert, ne neprāts palīdzēs,
Jo citi nesaprast tik spēs!