Tumša nakte, tāla smilte

nav miera, nav miera...
skaņas sazvērējušās šovakar -
citkārt nemanāmais pulkstenis
tikšķ neticami dzirdams,
ledusskapis virtuvē
badīgi gārdz kā mirdams,
spalgi uzsmaržo piepeša atmiņa
par Tevi.

reiz pavērtās durvīs, iestrēdzis plaisā,
abpusējs, nepretenciozs purngals,
un tagad caurvējš,
bezgalīgi bezjēdzīgs caurvējš
apdzīvo plaisu starp pasaulēm abām,
tavu un manu.

vēlā vakara vējā
smiltis savērpjas skulptūrā
ar vienreiz TUR redzētu seju.
vai vainosim vēju?
vai vējš spēj veidot
tik daiļu,
liesmaini šmaugu,
glāsmaini tvirtu,
sievietes tēlu?
Par vēlu.

sapratu, mīļā, es aplam eju,
un tuksnesis ir tikai manā durvju pusē,
irst mandala ar tavu seju,
sirds dumji pasmaida un klusē.
Tu paliec valgme
otrā pusē
Tu – neizzinātā,
Tu – migla, migla
Tu - ... ...