Kāda zvaigzne.

Kāda dzidri, klusi čukstoša dīvaina zvaigzne
Virs noguruma pelniem apsniguša nama kāda,
Virs kāda liktens skarbo vēju saplosīta prāta
Reiz bikli viesos vēlā, samtainā vakarā nāca -
Nedz gaidīta, nedz lūgta, nedz cerēta, nedz aicināta ...
Tā zvaigzne ir, kas uzaust brīdī negaidītā, spējā,
Kas dejo savu deju pati savā zvaigznes vējā,
Tā apmulsušām, nomocītām sirdīm ceļu rāda
Pie vārda kāda, īstās, negaistošās laimes vārda,
Pie vārda novalkāta, novazāta, sabradāta,
Bet vēl līdz šai pat dienai tomēr neatklāta,
Ar bezgalvaina nesaprāta vienaldzības skrandu segu neapklāta,
Brīnumzvaigznes klusi pārsaprāta skaņā izrunāta ...
---------------------
Ak, neaizmiedziet, mani lēni izgaist iesākušie sapņu stāsti,
Ak, bēdziet, bēdziet, bēdziet prom no klibā skepticisma ārsta -
Ir jāsagaida zvaigznes čukstu brīdis neparasti dziļais,
Pirms nogurušās domas dzīves sadragātas sapņos viļās,
Jo zvaigzne pienākusi jau ir tuvu tuvu namam klāt,
Ir gatavs jau no pārsaprāta piedzimt jaunais prāts -
Vēl tikai jānotur ir sapņu ziedos elpas mirklis kāds,
Pirms sācis atplaukt citas - īstās laimes stāds,
Ko sējis vēl pie jūtu dzimšanas ir mīlestības glāsts -
Un tā jau arī mīlestība ir, par ko šis stāsts ...