domas no somas...

Ja dvēsele salst,
tev nedrīkst būt skumji,
bet pavēlēt dvēselei
ir tā kā dumji...

Par spīti tām rētām,
kuras man cirti,
es paņemu dvieli
un eju uz pirti.
Tur apklāta būšu
ar slotām un zālēm
un eņģeļi raudzīsies
manī iztālēm...

Es apvaldīt nevaru
dzeju,kas raisās
un matus no galvas
noēst man taisās...
Lai cik es mēģinu spundēt to iekšā,
veltīgi - lai kur ietu,
tā priekšā...
Kā ūdens no krāna,
tik strauja un slapja,
dzeja nāk ārā
pat no mana skapja.
Lai kur arī pavērtos,
mājā vai sētā,
dzeja sēž pozā izmeklētā...
Atkal es iesprūdu nedaudz,
jo domas,
rimtas un prātīgas,
līda no somas.
Satika istabas vidū tās dzeju...
Slikti,jo dabūja stipri pa seju.