Velnu pasaule

Dziļi pazemē,kur nespīd spožais saulesstars,
Kur nemūžam neplauks ziedi,nenāks pavasars,
Lieli,mazi melni velni lielā barā mīt,
Un to acis nebēdnīgi alas tumsā spīd.

Visu lielo alu apspīd saules vietā sārts,
Bet virs sārta milzīgs katls,smagā ķēdē kārts,
Veca velnene ap lielo katlu buras to,
Vāra viru,lai var visus velnus pabarot.

Putni lidinās pa dienu,naktīs ligzdās dus,
Naktīs lidinoties redzam tikai sikspārņus,
Tie tāpat kā velni klaiņo naktī kad ir tumšs,
Kad uz mēnesnīcu kaucot raugās vilks un suns.

Ēnas dažādas pa pašu zemes virsu slīd,
Domā spoki? Velni,sikspārņi tur klīst tobrīd,
Bet no viņiem tacu nevajaga baidīties,
Nevis virsū skrien, bet izvairās tie rādīties.

Ko ir cilvēks redzējis,tam jāsaņem ir sods,
Tam uz mūžu jāpaliek ir dzīvot cilvēkos.
Mazus velniņus mēdz pārvērst mazos bēbīšos,
Nedabūt vairs elles dziru,siltu pienu dos.