Mājupceļš

Šai takai pāri gāju, kad ziedos plauka viss,
Pār mežiem, kliedzot gulbju bari laidās.
Es skatos- stumbri kaili un skaistums izzudis,
Bet zaļums rudens salnas baidās.

Kas noticis, kas bijis, kur daiļums pagaisis?
Tik zāle skumju pilna dzeltē.
Un tālumā ķērc krauklis, kā nāves vēstnesis..
Kur pagaisušas rudens raibās veltes?

Man sirdi cieši sažņaudz laika cietā roka,
Un ziema plīvurus uz sejas klāj.
Šeit palikšu, lai beigtu zemes gaitu mokas,
Šī taka mani aizvedīs uz Mājām..