Fatalam

Klusi čukstošiem vārdiem, aiz absurda vārtiem,
Kur saules gaismā lakstīgalas dzimst,
Reiz Zelta Būtība ar dvēseli un miesu
Man ļāva savās sapņu pļavās klīst...

Es bridu cauri tuksnešainām smiltīm,
Es redzēju, kā vientuļš cilvēks mirst,
Dalī man stāstīja par savām gleznām,
Un klausoties man nodrebēja sirds.

Es sēdēju uz piramīdas trepēm,
Un ļāvu dimantiem caur pirkstiem saujām birt,
Bet Zelta Būtība ar sāpēm sejā
Man vēlēja neko te neaiztikt.

Tur desmit ļautiņi tad atnāca pie manis,
Es dejoju un skūpstījos ar tiem.
Šie stāstīja, cik grūti allaž klājas,
Jo Dievs ir aizmirsis par viņu dvēselēm...

Bet aklais sirmgalvis ar savu stāstu
Man lika raudāt gaužas asaras.
Es noglāstīju viņa sirmos matus;
Varbūt viņš mani reizēm atceras...

Tur divām dvēselēm bij silti kopā,
Līdz laidās pāri ļaunie eņģeļi.
Ar stindzinošām sniega spārnu vēdām
Tie izšķīra tās baltā putenī.

Bet sniega eņģeļi tak pavasarī izkūst!
Un pieneņpļavas sevi bitēm atkal ziedos...
Es ceru, Zelta Būtība man piedos,
Ka guļu viņas sapņu pļavu ziedos...:)