Naktsgrāmata katrai nedēļas dienai

Pirmdiena

viņa atnāca ar kavēšanos
atbalstījās pret stenderi un noāva kājas
viņai bij’ sabristas pastalas
vilnas zeķēs tā nāca uz iekšu
nāca un nāca
ilgi
tad atskatījās un teica:
es atgriezīšos
kad migla būs manā sētā


Otrdiena

dzeltena
kā saulespuķe izplestiem spārniem
apsūbējušām pelnu pērlītēm jozta
tu knābāji lietuslāses
taisni no debesīm.
vēl tevi nepazinu


Trešdiena

kad mani pacēli
es biju spurains kastanis
zaļas adatiņas dūra uz visām pusēm
rejot smalkā pūdeļa balsī.
caur piedošanu
glāstīdams adatas smilkstošiem pirkstiem
tu mani nogludināji.
zem kašķīgā zaļuma
spīdēja brūngani sāni
tvīkstošas ligzdiņas sienās
tu drīkstēsi vienmēr
bez brīdinājuma ienākt



Ceturtdiena

ceturtdienās man salst
es nezinu kāpēc
bet salst tikai ceturtdienās.
pagaidām turos
mēģinu neaizsalt.
varbūt esmu jūra?


Piektdiena

malahīta šķirstiņu
tikai vienreiz drīkst atvērt
rūsganas, purpura
sūnzaļas, baltas
mēlītes šaudās atslēgu saišķī.
kā vīraka smarža
nāku tikai līdz pusei


Sestdiena

uzvilku pūkainu naktskreklu
apmetu kūleni
tas iesmējās tieši man acīs
un apvēlās uz muguras.
es drosmīgi ļāvos aizraisīt naktskreklam ūsas.
kad pamodos
biju strīpains kaķis


Svētdiena

tu zini kā mani ievilināt
uz ķērpju takas mazs groziņš un grāmatzīme
vējš dzīvojas egļu pažobelē
un neceļ ne ausu par vāverēm
viņas uz ķērpju takas
mēģina nostopot manu sēņu grozu.
tās pasakas tikai
izņemu grāmatzīmi uz kuras uzskribelēts:
...un svētdienās ragana kaltēja sēnes ziemai...