Sastingums

autors: mazlacitis [dzejoļi]

Es apstājos un raugos:
Tavā ledainajā mutē.
Tavās zilajās acīs
Tavā sidī- kā salušā upē.
Tāds stingums un bezcerība!
Mēle klāta ar sarmu.
Mati- lāsteku kušķi,
Ik salstošais elpas viciens
Pauž ledaini aukstu gribu.
Es zinu, ka neatkusīsi,
Ka stingums paliks aizvien.
Dziesma kā sniegs krīt lejup
To paķer un aiznes Ziemelis vien..

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
wip4	2008-11-04 11:30
...skarbi..
Bils	2008-11-04 11:42
uz sasaluša ledus nokrita mana sirds, bet nesaplīsa, jo nedzīva izrādījās, nedzīva no plīša Astrālais orākuls man teica bet es neņēmu galvā to man turpmāk būšot jādzīvo bez sirds inkognito...
Vejslota	2008-11-04 12:14
Pasaki, kur Tu tagad rāvi sniegavīru, ko? :)))
linkoln	2008-11-04 12:22
tā sirds nav auksta paskaties pilnmēness tur mana plauksta
Vejslota	2008-11-04 14:26
Nu ja, linkoln, raganām jau arī ir sirds...:P :)))))
tavssargs	2008-11-04 19:12
Arī tevi armijā apģērbs.
mistik	2008-11-04 22:07
Nabaga lācīc! Visi nāk pretī ar sarmainām izkārtām mēlēm!!...
hefny	2008-11-04 23:14
nevajag paaraak ilgi uztureeties leduskapii-saldeejamaa kameraa.Tas slikti beidzes-taadas ledainas murgainas viizijas.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!