Ielas neparastā rota

Ubadze- ielas rota žēlā-
Mēma kā zivs ļaužu skatienos peld,
Lūko vairīties nomakšķerēta
Un zeltainos taukos izcepta.

Vai miesa vainīga šajā ģērbā,
Laika veča pasniegtā dāvanā?
Dvēs`le kliedzoša lūko sadzirdēt
Kādu,- maz līdzīgo.

Tik izstieptā roka nodreb
Acu zibens spērienā kādā,
Sirds sažņaudzas, dvēs`le slēpjas,
Acis gaišumu Debesīm sūta.

Par vēlu lūgties- vairs nav(a)nekā,
Viss vietās savās,arī ubadze skrandusī.
Un vietā, kur lūdzās žēlīga tā,
Asr`as pērlīte- dimantā...

Ubadzes luktura gaisma atstātā
Žilbina ļaudis kā malduguns,
Bēguļo netverta neviena saujā,-
Dīvaina šī ielas neparastā rota.