atklāsme

Esmu turēta pie rokas,
vesta par rožu ceļu,
paskat - ērkšķis, stop!
Ievelc elpu,
aizver acis,
saklausi, to smaržu, kas klusi no pumpura zogas.

Ai bedrīte, tu pakriti.
Meitēn!
notraus putekli no savas skaistas kleitas
un ejam, augsti paceltu galvu.

Un meitene domā,
ka viņa viena
sava ceļa gājēja,
savu sajutu, sava prieka pavadīta.

Bet.... tas pieskāriens, plecs,
matu šķipsnas.
Rokas, kas pietur,
kas reizēm pat satur Tevi kopā.
Kafijas aromāts, kutina acu plakstus –
nē, viena Tu esi stipra, skaista un ziedi,
Bet ziedi tikai pa pusei.

Pilnībai,
tam saules kamolam krūtis
vajag tīties ap kādu,
varbūt nebūt pat blakus
Tam zelta tiltam uz tavu otru māju
Ir jābūt...