Uz spārna

Man logā rudens putns sitas
Ar siltiem spārniem, salnās skartiem,
Tas gabaliņu aizlido,
Tad atkal jaušu, dzirdu to-
Tā spārnu skaņu savādo...
Tā mani sasniedz pat caur stiklu,
Lai cik to biezu būvējusi tiku...
Un savāds satraukums ik šūnā briest...
Kā gribas plaukstā paņemt to
Un projām sviest...
Es baidos spārnu pieaugošo spēku,
Tie glāsta, neprātīgu dara,
Ak, zinu, kāda tiem ir vara!
Kā vijoles, kam pievienojas flautas,
Kā skaista simfonija paceļ augstu,
Uz putna spārna, dvēsele kad šķiet...
Tā nu tas ir,
Ka prieks un sāpes vienuviet...
Bet putns brīvs, tas nejautā vai drīkst,
Un netraucē tam logs,
Vien paceļ debesīs.